Ieteikumi darbam ar attēliem

Mainīgā sabiedrība Latvijas teritorijā 18.–20. gadsimta vizuālajos vēstures avotos

Jauno laiku sabiedrība ir neviendabīga, to raksturo zemnieku atkarība no muižnieka – dzimtbūšana, diferencēta pilsētu sabiedrība – birģeri un cunftīgie amatnieki, palīgamatos strādājošie, strādnieki un mājkalpotāji. Šādu dalījumu izmanto, raksturojot jaunos laikus 18.–19. gadsimtā. Vēstures literatūrā sociālie pretstati uzsvērti vairāku gadu desmitu, pat gadsimtu garumā. 19. gadsimta sabiedrības pretrunu raksturojumā tiek pievienota nacionāla nokrāsa – nebrīvie latvieši pret vācu nacionālo minoritāti, kurai pieder privilēģijas. Tās vidū īpašu vietu ieņem vācbaltu muižniecība. Kontrastu princips ļauj veidot vienkāršu un pārskatāmu raksturojumu, kas ir ļoti populārs skolas mācību grāmatās. Vēsturiskā materiāla sistematizācija un stereotipu veidošana atvieglo plaša materiāla apkopošanu, jo var sakārtot materiālu atbilstoši tēmām, piemēram, "Zemnieku stāvoklis 19. gadsimtā un dzimtbūšanas atcelšana", "Strādnieku stāvoklis un cīņa par tiesībām". Taču vēsturiskā situācija ir daudz komplicētāka un to rekonstruēt var ar vēstures avotu palīdzību, kuru vidū nozīmīgu vietu ieņem lietiskie un vizuālie vēstures avoti.Sadzīves priekšmeti, apģērbs, ēkas, darbarīki vēstures stundās oriģinālā veidā grūti izmantojami – atsperu ratus klasē neievedīsi, taču attēlos var izpētīt detaļas, tehnoloģiju attīstību, "sajust" vidi, kurā dzīvojuši cilvēki, un gūt ieskatu, cik daudzveidīga ir bijusi vēsturiskā telpa un vēstures gaita.

Zemnieki

18. gadsimta beigās Garlībs Merķelis apcerējumā "Latvieši" rakstīja: "Pēc zemnieka apģērba un izturēšanās gandrīz nemaldīgi var noteikt viņa kunga raksturu. Ja kungs ir laipns un cilvēcīgs, tad zemniekam ir pieklājīgas drēbes un brangs zirgs: viņš runā paļāvīgi un uzticīgi, bieži īsti pieklājīgi, un saņem pasniegto dāvanu draudzīgi, dažreiz zobgalīgi pateikdamies. Ja muižnieks nav skops, bet tikai varas kārs, tad zemniekā vienojas ārēja labklājība ar negodīgu līšanu un blēdīgu izmaņu. Turpretī tas zemnieks, kuru nospiež mantkārīgs despots, velkas apkārt saīdzis, izspūrušiem matiem un lupatās, viņš ir tik bailīgs, ka tikko iedrošinās atbildēt uz svešinieka jautājumu, un bučo tam svārku stūri vai zābaku par visniecīgāko dāvanu."

Diemžēl šīs zemnieku atšķirības laika gaitā vēstures avotu liecībās nonivelējas un pazūd. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas diferenciācija kļuva vēl lielāka, taču vēsturiskajā apziņā izveidojies noteikts, pat bezpersonisks zemnieka tēls. Šo bezpersoniskumu var mazināt daiļliteratūras izmantošana – brāļi Kaudzītes, R. Blaumanis, Apsīšu Jēkabs un citi 19. un 20. gadsimta rakstnieki savos darbos snieguši kolorītus zemnieku un lauku vides raksturojumus. Taču informāciju var iegūt arī no materiālās kultūras pieminekļiem. Vēsturnieks S. Cimmermanis 20. gadsimta vidū rakstīja: "Latviešu zemnieku 18.–19. gadsimta celtnes izveidojās daudzu paaudžu radošā darbā, meklējot saimniecības un dzīves vajadzībām piemērotākos telpiskos risinājumus un konstruktīvos elementus. [..] Būvējot ēku, zemnieks vispirms ņēma vērā tai paredzētos uzdevumus, piemēram, cik cilvēku vajadzēs novietot dzīvojamā mājā, cik būs kalpu, puišu un meitu, cik paša ģimenes locekļu, cik labības vai citu ražojumu vajadzēs glabāt klētī, cik lopu jātur kūtī,cik labības jāžāvē un jākuļ rijā. Tādējādi katra zemnieku sētas celtne ir savdabīgs spogulis, kurā rodamas ziņas par saimniecības lielumu, raksturu, ražošanas apjomu, iemītnieku sociālo sastāvu u.tml. [..] nozīmīgākās latviešu zemnieku celtnes ir dzīvojamās mājas, klētis, rijas, kūtis, staļļi, pirtis, vasaras virtuves. Bieži atrodamas ziņas par siena un labības šķūņiem. [..] Ja saimnieks nodarbojās ar kādu rūpalu, minētajām ēkām pievienojās amatnieku darbnīcas vai citas būves – kalves, darvas tecinātavas, māla trauku apdedzināmie cepļi, vēja un ūdens dzirnavas"

Kurzemē dominējošā tautsaimniecības nozare 18.–19. gadsimtā bija lauksaimniecība (zemkopība un lopkopība). Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē liela nozīme bija zvejai. Vairākās vietās veidojās nozīmīgi amatniecības centri. Rucavā darbojās audēji, podnieki, kokamatnieki, Rendā – darvdeģi un kokamatnieki, Kursīšos un Skrundā – podnieki. Daudzviet bija attīstīta biškopība. Materiālās kultūras veidošanos ietekmējuši tuvāki un tālāki kaimiņi – lietuvieši, somi, zviedri, vācieši.

Kurzemes zemnieku ēkas 18. un 19. gadsimta pirmajā pusē lielākoties celtas guļbūvē, 19. gadsimta otrajā pusē dzīvojamās mājas sāk būvēt no ķieģeļiem. Jumta segumam izmantoti salmi, niedres, lubas, bet 19. gadsimta otrajā pusē jumtu segšanai sāk izmantot kārniņus, skaidas un dēlīšus.

Zemgales zemnieki 18.–19. gadsimtā lielākoties nodarbojās ar lauksaimniecību (zemkopību un lopkopību). Daļa zemnieku nodarbojās ar amatniecību un zveju. Auglīgās zemes un labvēlīgāku vēsturisko apstākļu dēļ Zemgale izveidojās par attīstītāko Latvijas novadu. Zemnieku sociālā diferenciācija noritēja straujāk.

Iedzīvotāju pamatsastāvs – latvieši, gar Lietuvas robežu dzīvoja lietuvieši, Bauskas–Vecsaules apvidū – voti, Baltijas somu tautība, kurus dēvēja par krieviņiem.

Zemgales zemnieku ēkas 18. un 19. gadsimta pirmajā pusē lielākoties celtas guļbūvē. 19. gadsimta otrajā pusē sāk izmantot jaunus celtniecības materiālus – no ķieģeļiem ceļ dzīvojamās un saimniecības ēkas. Jumtu segšanai izmantoti salmi, niedres un kārniņi.

Intensīvā tirdzniecība un Jelgavas un Rīgas tuvums ietekmēja sadzīves priekšmetu izvēli – šeit vairāk sastopami pilsētnieciski ražojumi.

Latgales iedzīvotāju pamatnodarbošanās 18. un 19. gadsimtā bija lauksaimniecība. Dominēja zemnieku sīksaimniecības, kas veidojās, kad mantojamo zemi sadalīja dēli. Nelielie zemes gabaliņi nevarēja nodrošināt iztikas minimumu, tāpēc plaši attīstījās amatniecība, veidojās amatniecības centri ar noteiktu specializāciju. Podniecība vairāk attīstījās Silajāņos, Andrupenē, Ludzas apkārtnē, Viļakā, kokapstrāde – Andrupenē, Kaunatā, Dagdā, Krāslavā, Izvaltā, Silajāņos, tīklu darināšana – Andrupenē. Līdzās lauksaimniecībai ezeru piekrastes iedzīvotāji nodarbojās ar zveju.

Lauku iedzīvotāju nacionālais sastāvs bija visai raibs – latvieši, krievi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, ebreji.

Latgales zemnieku ēkas celtas galvenokārt guļbūvē, ēkas lielākoties nelielas, rotātas ar dekoratīviem elementiem. Latgalē saglabājusies kopiena noteica ēku grupēšanu sādžās un zemes apstrādi šņoru sistēmā.

Vidzemes iedzīvotāju pamatnodarbošanās 18. un 19. gadsimtā bija lauksaimniecība (zemkopība un lopkopība). Jūras līča piekrastē liela nozīme bija zvejai, kas bieži tika apvienota ar zemkopību. Daļa zemnieku nodarbojās ar amatniecību. 18.–19. gadsimtā izveidojās vairāki amatniecības centri, kuros notika specializācija. Virpotu bērza koka krēslu izgatavošana koncentrējās Briežos un Strīķos, koka trauku un zārku gatavošana – Smiltenē, vērpjamo ratiņu darināšana (dreijāšana) – Piebalgā, pīpju gatavošana – Līderē, aušana – Raunā, Piebalgā, Trikātā, podniecība – Smiltenē, Valkā, Lejasciemā, Iršos u.c.

Iedzīvotāju sastāvs – latvieši, jūras līča piekrastē atradās vairāki lībiešu ciemi, Ziemeļvidzemē dzīvoja igauņi.

18.–19. gadsimtā Vidzemē sastopami gan izklaidus ciemi, gan viensētas. Ēkas celtas galvenokārt guļbūvē, vietām sastopamas māla kleķa un no Daugavas dolomīta celtas ēkas. Jumta segumam izmantoti salmi, arī lubas, turīgākie saimnieki jumtiem izvēlējās kārniņus.

Muižnieki

Muižniecība kā kārta, kurai ir likumā noteiktas tiesības, izveidojās jauno laiku sākumā. Dalot un pārdalot bijušās Livonijas teritorijas, Polija–Lietuva un Zviedrija piešķīra noteiktas privilēģijas muižniekiem. 18.–19. gadsimtā lielākā daļa privilēģiju saglabājās. Lielākās muižnieku dzimtas – piemēram, Līveni, Pāleni, Bēri, Vulfi, Manteifeļi, Firksi, Plāteri – sazarojās, tāpēc īpašumi atradās dažādos novados. Katrā novadā izveidojās muižnieku korporatīvā organizācija – landtāgs. Vidzemes un Kurzemes muižniecības (oficiāli – bruņniecības) landtāgiem bija tiesības izstrādāt savus likumprojektus, kurus iesniedza apstiprināšanai valdniekam. Šādu kārtību 18.–19. gadsimtā dēvē par Baltijas autonomiju, savukārt Latgales muižniekiem piederēja visas Polijas–Lietuvas muižnieku privilēģijas.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta Eiropā valdošie idejiskie strāvojumi skāra arī vācbaltu muižniecību – mazinājās korporatīvā vienprātība, sākās plašas diskusijas par visa reģiona tālāko attīstību. Kurzemē un Vidzemē šo diskusiju rezultātā tapa dzimtbūšanas atcelšanas likumi un to papildinājumi 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū. Zemnieki ieguva juridisko brīvību, muižnieki bija spiesti pielāgoties jaunām tirgus attiecībām. Šajos sociāli ekonomiskajos procesos notika arī muižnieku diferenciācija – daļa muižnieku izputēja un bija spiesti pildīt civilo vai militāro dienestu, citi, veiksmīgi pielāgojoties apstākļiem, savu materiālo stāvokli uzlaboja, kas atspoguļojās arī muižu kompleksu labiekārtošanā un pilnveidošanā. Par to liecina muižu attēli, kur redzams, ka 19. gadsimta vidū un otrajā pusē tapuši ievērojami arhitektūras pieminekļi. Tikai 19. gadsimta beigās vācbaltu muižnieki bija spiesti samierināties ar Baltijas autonomijas zaudēšanu.

Latgales muižnieku juridisko statusu ietekmēja 18.–19. gadsimta Krievijas un Polijas–Lietuvas savstarpējās attiecības. 19. gadsimta 30. un 60. gados pēc poļu sacelšanās un autonomijas zaudēšanas, pastiprināta policejiska uzraudzība attiecās arī uz Latgales muižniekiem. No tur dzīvojošām muižnieku dzimtām tikai nedaudzas izveidoja plašus muižu kompleksus. Spilgtākais piemērs ir Plāteru muiža Krāslavā (skatīt attēlu galerijā). Latgales attīstību ietekmēja salīdzinoši gausa iesaistīšanās tirgus attiecībās un vēlā dzimtbūšanas atcelšana (1861. gadā).

Būtiskas vēsturiskās korekcijas muižnieku un zemnieku attiecībās ienesa 1905. gada revolūcija, kad daudzviet Latvijas teritorijā muiža tika asociēta ar apspiešanu un tirāniju. Noteiktu lomu spēlēja arī konkrēta muižnieka personiskās attiecības ar vietējiem zemniekiem – pēc būtības tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Vēstures atmiņu pierakstos saglabājušās epizodes, kad vietējie zemnieki ir tiesājuši muižniekus, piespriežot sodu – izraidīšanu no pagasta –, gan arī centušies pasargāt muižnieku un tā ģimeni no vardarbības. Revolūcijas uzplūdu laikā muižnieki pameta savus īpašumus, daudzas muižu kungu mājas tika nodedzinātas – aizgāja bojā ievērojamas kultūras vērtības.

20. gadsimta 20.–30. gadu agrārā reforma ienesa jaunas korekcijas – daudzi muižu īpašumi tika atsavināti, citu platības stipri ierobežotas. Arī šīs pārmaiņas ne visur bija labvēlīgas kultūras pieminekļu saglabāšanai. Daudzviet Latvijā bijušās kungu mājas tika piemērotas skolu vajadzībām, tā tas ir arī mūsdienās.

Padomju periodā, cenšoties likvidēt "naidīgu šķirisku mantojumu" un pielāgojot ēkas padomju dzīves vajadzībām, tika veikti jauni uzlabojumi, bieži vien ignorējot pieminekļu saglabāšanas pamatprincipus.

Attēlu galerijā izmantoto muižu apraksti

Balvu muižas (Balvi, Balvu novads) pils celta 1760. gadā. 19. gadsimta otrajā pusē pārbūvēta neoklasicisma stilā. 1919. gadā ēka nodegusi un vēlāk atjaunota vienkāršotā veidā. Daudz kas no sākotnējā izskata ir zudis – nav vairs ieejas kolonnu, vīteņveida kāpņu ēkas aizmugurē. Par senatnīgumu liecina biezās sienas, velves pagrabstāvā, kā arī zāles korpuss, kas izvirzīts uz āru. Balvu muižas arhitekta vārds nav zināms.

Bebrenes pils (Ilūkstes novads) celtniecību 19. gadsimta beigās uzsāka grāfs S. K. Plāters–Zībergs. Būvdarbi bija pabeigti 1896. gadā, pēc viņa nāves, kad muižā jau sāka saimniekot J. M. Plāters–Zībergs. Pils ēku projektējis ievērojamais poļu–itāļu mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis arhitekts L. J. L. Markoni. Pils celta franču neorenesances stilā, uzbūvēta taisnstūra veidā.

Bramberģes (Brandenburg) muižas (Jelgavas novads) kungu māja būvēta 17. gadsimta pirmajā pusē, pārbūvēta 18. gadsimta 40. gados, vārtu tornis būvēts 17. gadsimta vidū, bet par klēti pārbūvēts 1764. gadā. Bramberģes muiža 17. gadsimta vidū piederēja Kurzemes hercoga Jēkaba sievai Luīzei Šarlotei, līdz ar to tā pastāv kā kroņa īpašums līdz 20. gadsimta sākumam.

Gaujienas muižas (Apes novads) apbūves centrālā daļa veidojusies 18. gadsimta beigās, bet Gaujienas muižas pils būvēta 1827. gadā. Pie muižas kompleksa pieder daudz ēku, no tām interesantākais ir zirgu stallis. Plašo parku atdzīvina dīķis. Esot parkā, jāuzmeklē avots "Lauvas mute", kas izplūst no nelielas mākslīgi veidotas grotas. Gaujienas muižas komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Kabiles muižas (Kuldīgas novads) kungu māja baroka stilā celta no 1734. līdz 1740. gadam. Tās īpašniece bija Eleonora fon Bēra. Kungu mājā līdz mūsdienām saglabājies viens no retajiem rokoko interjeriem – baltās zāles griestu dekoratīvā apdare stuka veidojumā. Ēka pārbūvēta 19. gadsimta 60. gados, un arī no šī laika saglabājusies interjeru apdare. Pie muižas atrodas labiekārtots parks ar soliņiem un pastaigu takām.

Kaucmindes muiža.Pils kopā ar stalli un klēti būvēta ap 1780. gadu agrīnā klasicisma stilā, domājams, pēc arhitekta S. Jensena projekta. Laidars un kalpotāju ēkas uzbūvētas kompleksa vienā malā pie ceļa. Pili ar apkārtējām ēkām vienotā puslokā apvienoja no 1909. līdz 1912. gadam pēc L. Reinīra projekta, uzbūvējot caurbrauktuves starp ēkām. 1923. gadā pili un daļu muižas saimniecības nodeva jaundibinātajai Kaucmindes mājturības skolai, kur galvenokārt saimnieku meitas mācījās rokdarbus, virtuves un galda kultūru, lopkopības, dārzkopības un pat zemkopības vadīšanu. Pili ieskauj divi dārzi: viens regulārais dārzs, ko veidojis dārznieks K. Savickis 18. gadsimta  70. gados, bet otrs ir ainavu parks, kas veidots laika posmā no 19. gadsimta sākuma līdz 19. gadsimta vidum un aptver Kauces upītes gravu..

Kazdangas pils (Aizputes novads) ir celta laikā no 1800. gada līdz 1804. gadam klasicisma stilā, projekta autors ir Johans Georgs Ādams Berlics. 1905. gada revolūcijā pils tiek nodedzināta. Tomēr tās īpašnieks barons fon Manteifels to 1907. gadā atjaunoja pēc vācu arhitekta un neoklasicisma teorētiķa Paula Šulces Naumburga projekta. Kazdangas pils joprojām tiek uzskatīta par vienu no krāšņākajiem klasicisma stila paraugiem Kurzemē. Tās projektā un plānojumā ir saskatāmas daudzas līdzības ar Mežotnes pili.

Kokneses muižas īpašnieka barona Lēvenšterna jaunā kungu māja celta 1894. gadā pēc arhitekta K. Neiburga projekta neorenesanses stilā. 1905. gadā muiža nodega. 1915. gadā karadarbības dēļ tika daļēji sagrauta, vēlāk muiža nojaukta.

Krāslavas jaunā pils būvēta no 1760. līdz 1791. gadam pēc arhitekta D. Parako projekta. No 1917. līdz 1919. gadam pili izlaupīja un izdemolēja. Kopš 1975. gada pils ir neapdzīvota. Patlaban pils ir avārijas stāvoklī, taču pilsētas dome pili pamazām atjauno.

Lielīvandesmuižas kompleksā (Kuldīgas novads)  ir saglabājusies 18. gadsimta beigās klasicisma stila celtā vecā kungu māja. Jaunā pils celta pretī vecajai kungu mājai 19. gadsimta otrajā pusē neoklasicisma stilā pēc arhitekta T. Zeilera projekta. Pils būvēta gravas malā, kurai pāri paveras plaši skati. Jaunā pils nodedzināta 1905. gadā un ar nelielām izmaiņām atjaunota laikā no 1912. līdz 1913. gadam. No šī laika pilī daļēji saglabājusies interjera plastiskā apdare un parketi zālēs, ieejas vestibilā koka kāpnes, apdare ar iebūvētiem koka soliem un sienu paneļiem. Vecajā pilī saglabājušās dzegas, koka kāpnes ar margām un krāsns. Tāpat arī vēsturiskās liecības ir muižas klēts un saimniecības ēka.

Mežotnes pils (Bauskas novads) klasicisma stilā celta laikā no 1798. gada līdz 1802. gadam pēc arhitekta Džakomo Kvarengi meta un arhitekta Johana Georga Ādama Berlica projekta. Tā piederēja fon Līvenu dzimtai. Pils iekšējā apdare tika pabeigta 1817. gadā. 18. gadsimta beigās pie tās sāka veidot angļu stila ainavu parku ar plašu lauci ēkas priekšā un tālām skatu perspektīvām. Tajās iekļaujas arī Lielupe un tās otrs krasts ar atsevišķām stādītu koku grupām. Parkā bija arī paviljoni.

Nurmuižas muiža (Talsu novads) būvēta 16. gadsimta otrajā pusē, lai kā ordeņa saimniecības pils veicinātu vietējās lauksaimniecības attīstību. No 1566. gada līdz 1920. gadam Nurmuiža pieder fon Firksu dzimtai. Pēc Livonijas kara nocietināto pili pakāpeniski pārbūvēja par muižas kungu māju. 17. gadsimtā pils iegūst pakavveida formu ar mazu iekšējo pagalmiņu. No 17. gadsimta otrās puses pie pils veidots slēgts saimniecības pagalms ar vārtu torni, vēlāk uzbūvē staļļus un citas ēkas. 19. gadsimta sākumā pilij piebūvē korpusu, noslēdzot iekšējo pagalmu. Pili vēlreiz pārbūvē 1912. gadā pēc arhitekta V. Bokslafa projekta Ernstam fon Firksam. Ēkā saglabājušies 1912. gadā veidotie bagātīgie neoklasicisma interjeri – sienu un griestu gleznojumi, krāsnis un grīdas segumi. Pie pils ir ainavu parks.

Ozolu muižas pils (agrākais nosaukumsLappier, Alojas novads) celta 18. gadsimta beigās agrīnā klasicisma stilā. Tās īpašnieks bija grāfs Georgs Johans Mellins. 1889. gadā pilij veidota piebūve – grāfa kabinets. Pilij ir grezna klasicisma fasāžu apdare, stukā veidota agrīnā klasicisma interjera apdare. Grāfa kabinetā saglabājušās 19. gadsimta beigu papīra tapetes, krāsnis, ēdamzālē – kasetēti koka griesti.

Popes  muižā (agrākais nosaukumsPopen, Ventspils novads) viena no vecākajām kompleksa ēkām ir 1653. gadā celtā vecā pils jeb medību pils. Popes muižas pils celta 17. gadsimta sākumā. 17. un 18. gadsimtā ēka kapitāli pārbūvēta. No 16. gadsimta otrās puses līdz 1920. gadam muiža pieder fon Bēru dzimtai (Behr). Pirmais tās īpašnieks ir Johans Bērs (Johann Behr), bet pēdējais – barons Georgs fon Bērs (Baron Georg v. Behr).

Valtenberģu (Salisburg) (Mazsalacas pilsēta) muižas apbūves ansamblis Salacas krastos veidojies no 18. gadsimta otrās puses līdz 19. gadsimta pirmajai pusei vēlīnā klasicisma stilā. Pils agrīnā vācu klasicisma stilā būvēta 1780. gadā. Tās īpašnieks bija landrāts barons V. G. fon Felkerzāms. Ēka degusi 1905. gadā. Muižas apbūves kompleksā ietilpst arī pārvaldnieka māja ar divslīpņu jumtu (19. gadsimta otrā puse), kalpu māja (19. gadsimts) un citas saimniecības ēkas, no kurām kā vecākā minama no 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta sākumam būvētā mūra klēts. Apskatāms stallis ar lieveņa arkādi (19. gadsimta pirmā puse), bet no vīna pagraba līdz mūsdienām saglabājušies vairs tikai mūru fragmenti (19. gadsimta otrā puse). Parkā apskatāms kubveida paviljons ar stāvu četrslīpņu jumtu, kas agrāk, iespējams, kalpojis kā siernīca. Pie pils atrodas divi dažādos laikos veidoti regulāri baroka dārzi, dīķi un 66,5 hektārus liels parks līdz Salacas krastiem.

Vānes muiža (Kandavas novads) celta 19. gadsimtā. Kopā ar Aizupi tā bijusi viens no lielākajiem apkārtnes īpašumiem. 16. gadsimtā Vānes muižā pēdējās dienas pavadījis Livonijas hronists, Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera sekretārs un uzticības persona Solomons Henings (1528–1589). 1905. gada revolūcijas notikumu rezultātā pils nodedzināta un atjaunota tikai skolas ierīkošanai.

Zaļā muiža (Jelgavas novads, Zaļenieki) ir viena no vecākajām Jelgavas ordeņa muižām Zemgalē. No 1768. gada līdz 1775. gadam arhitekta Severīna Jensena vadībā tiek īstenots viens no Bartolomeo Frančesko Rastrelli projektiem. Top mūra ēkas un ainavu parks 27,7 hektāru platībā. Muižas apbūves kompleksā ietilpst arī saimniecības ēkas ar dažādu stilu iezīmēm (no baroka līdz ampīram). Staļļi pie pils pārbūvēti 1800. gada sākumā. 20. gadsimta otrajā pusē pilij ir kalpu māja un brūzis, pie lielceļa – kalēja māja. Kalpu māju ciematiņš kā noslēgts komplekss būvēts 19. gadsimta vidū atstatu no pils, lielceļa otrā pusē. Tajā ir kalpu mājas un saimniecības ēkas.

Zentenes muižas (Tukuma novads) apbūve veidojusies no 19. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta otrajai pusei. Sākotnēji saimniecības pagalma apbūvē ietilpa stallis (nav saglabājies), kalpu māja un klēts. Savukārt kungu mājas priekšā veidots regulārs parādes pagalms un dārzs, kuru ieskāva akmens mūra žogs ar vārtiem piebraucamā ceļa sākumā. Kungu māja celta ap 1850. gadu.

Pilsētas un pilsētnieki

Zinātnes vēsturnieks Jānis Stradiņš pilsētas Latvijā salīdzina ar introducētu svešzemju stādu, kura ienākšana saistīta ar 13. gadsimtu. Tā tapušas Rīga, Cēsis, Kuldīga, Piltene, Aizpute, vēlāk – Valmiera, Ventspils, Limbaži, Bauska, Jelgava. "Poļu laikā" vairākas apdzīvotas vietas Kurzemes hercogistē un Latgalē kļuvušas par miestiem, no kuriem vēlāk veidojušās pilsētas, piemēram, Jēkabpils, Sloka.

Profesors Jānis Krastiņš uzsver, ka katras pilsētas attīstību ietekmējuši vairāki apstākļi. No viduslaikiem līdz 19. gadsimta vidum vairākām pilsētām bija aizsardzības funkcija. Spilgtākie piemēri ir Rīga, Jelgava, Cēsis un Daugavpils. 19. gadsimtā pilsētas šo nozīmi zaudē. Tieši tad daudzas pilsētas ieguva vēl šodien saglabājušos ielu tīklu un centrālo daļu telpisko veidolu. To veidoja saskaņā ar detalizētiem pilsētbūvnieciskiem projektiem, ievērojot jaunu ražotņu, dzīvojamo rajonu un dzelzceļa staciju izvietojumu. Dzelzceļa tīkla attīstība veicināja Liepājas, Ventspils, Rīgas, Jelgavas, Rēzeknes, Daugavpils un citu pilsētu izaugsmi.

Apkārt senajiem pilsētu centriem veidojās jauni dzīvojamo namu kvartāli. Šeit izvietojās jaunas ražotnes un arī strādnieku daudzdzīvokļu īres nami. Pilsētu senākajās daļās koncentrējās tirdzniecība un darījumu dzīve. 19. gadsimta otrajā pusē dzīvokļu celtniecība radīja ienesīgu tautsaimniecības nozari – īres nams kļuva gan par mājokli, gan par peļņas avotu namīpašniekam. Pilsētu iedzīvotāju nacionālais sastāvs 18.–19. gadsimtā ir ļoti raibs – līdzās priviliģētajām vācu kārtām strauji pieauga "nevācu" sabiedrības daļa, jo pēc dzimtbūšanas atcelšanas uz pilsētām aizplūda daļa latviešu zemnieku, pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā (1861. gadā) un rūpniecības apvērsuma rezultātā Rīgā un citās lielākajās pilsētās ieplūda krievi, ukraiņi un baltkrievi. Pilsētas, pat neraugoties uz likumā noteiktajiem ierobežojumiem, bija tradicionālas ebreju apmešanās vietas. Pilsētu nacionālais sastāvs atspoguļojās arī garīgās un materiālās kultūras dzīvē – svētku svinēšanā, reliģisko tradīciju saglabāšanā, biedrību veidošanā, visbeidzot dzīves telpas iekārtojumā.

19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā lielo pilsētu sabiedrība ir izteikti sociāli un mantiski diferencēta. Tas atspoguļojas līdz mūsdienām saglabājušos pilsētu rajonos – pilsētu centri, it īpaši Rīgas, Jelgavas, Liepājas, bija turīgo iedzīvotāju dzīves un darbības telpa. Tur koncentrējās arī pārvaldes un kultūras iestādes. Savukārt pilsētas nomales – priekšpilsētas – bija strādniecības, sīkražotāju un sīktirgotāju apmešanās vietas. Iedzīvotāju mantiskais un sociālais stāvoklis atspoguļojās arī ēku plānojumā, atpūtas un izklaides vietu iekārtojumā.