Ieteikumi darbam ar attēliem

Viduslaiku pētniecības iespējas, izmantojot attēlu galeriju

Viens no tradicionālajiem skolēnu rudens ekskursiju maršrutiem ir Turaida. Tomēr ne vienmēr brīdī, kad mācību programmā ieplānota tēma par krusta kariem Latvijas teritorijā un viduslaiku sākumu, ir iespēja doties ekskursijā, tāpēc metodiskajā materiālā iekļauti attēli no Turaidas muzejrezervāta fondiem, kas sniedz ieskatu viduslaiku periodā.

Turaida ir viena no senākajām un joprojām apskatāmajām viduslaiku pilīm Latvijā. Tā sākta būvēt 1214. gadā uz aptuveni 80 metrus augstas zemes strēles Gaujas senielejas krastā. 13. gadsimtā celtais galvenais tornis ir augstākā un vislabāk nocietinātā pils būve. Pa kreisi no galvenā torņa atrodas pils aizsargsiena ar 15. gadsimta būvēm – rietumu korpusu jeb jauno zāli, lielo pusapaļo torni un 13. gadsimtā celto torņveida dienvidu korpusu.

Rietumu korpuss jeb jaunā zāle ir nozīmīga liecība par pils dzīvojamo ēku arhitektūru 15. gadsimtā. Lielais pusapaļais jeb lielgabalu tornis paredzēts pils aizsardzībai no flangiem. Tornim ir pieci stāvi un pagrabs, kurš izmantots kā cietums. Torņveida dienvidu korpusa pamatfunkcija ir aizsargāt pieeju pilij no dienvidu puses. Torņveida dienvidu korpusam ir trīs stāvi un pagrabs. Priekšplānā redzama pils austrumu daļas apbūve – iekonservētie mūri no bijušā alus brūža, zirgu dzirnavām, virtuves un palasta ēkas. Mūsdienās Turaida ir viena no arheoloģiski vislabāk izpētītajām un restaurētajām viduslaiku pilīm Baltijas valstīs.

Turaida bija Rīgas bīskapa, vēlāk Rīgas arhibīskapa pils. Tā sākta būvēt Gaujas labajā krastā nopostītās lībiešu valdnieka Kaupo pils vietā. Viduslaikos Turaidas pils ir novada administratīvais un Rīgas arhibīskapijas fogtejas centrs. Pēc Rīgas arhibīskapijas zemju sekularizēšanas 1566. gadā pils nonāk Vidzemes bruņniecības valdījumā, vēlāk – muižnieku Budbergu un Staelu fon Holšteinu īpašumā. Pēc postoša ugunsgrēka 1776. gadā viduslaiku mūrus vairs neatjauno un pils saglabājas kā romantiskas drupas, kur Turaidas muižnieki uzbūvē dzīvojamo māju.

Turaidas pils izpēte ir arheologa Jāņa Graudoņa mūža darbs. Pils izzināšanai arheologs veltījis vairāk nekā 25 gadus. Arheoloģisko izrakumu gaitā atrasta 4481 senlieta, kā arī liecības par pils fortifikācijas sistēmu, būvju un ēku celtniecību – ķieģeļu, jumta un grīdas seguma fragmenti, dzīvnieku kauli, keramikas lauskas un daudz citu arheoloģisko materiālu par 11.–18. gadsimtu. Izpētes rezultāti apkopoti Jāņa Graudoņa monogrāfijā "Turaidas pils. I Arheoloģiskā izpēte" un "Turaidas pils. II Atradumi" (Turaidas muzejrezervāts, 2003). Monogrāfijā arheologs apliecina, ka izpētes darbs bija gan saistošs, gan fiziski grūts, jo pils bojā gājušo ēku pagrabus un pirmo stāvus gandrīz divu metru augstumā pildīja zemes, būvgruži un restauratoru darba gaitā radušies nogruvumi. Daļa pils teritorijas bija apaugusi ar kokiem, kuri izrakumu gaitā bija jāizņem ar visām saknēm.  Attēlu galerijā var redzēt Turaidas pils arheoloģiskās izpētes procesu 1982. gadā.

Turaidas pils arheoloģiskajā izpētē iegūtā informācija izmantota Turaidas pils fortifikācijas būvju un ēku nostiprināšanai, konservācijai un restaurācijai. Šobrīd var aplūkot Turaidas pils torņveida dienvidu korpusu pēc restaurācijas. Ēkai ir pagrabs, virs tā – trīs stāvi. Pirmajā stāvā apskatāmas saglabājušās unikālās 13. gadsimta krusta velves, kā arī ekspozīcija par torņveida dienvidu korpusa būvvēsturi un ēkas pagrabs. Otrajā stāvā izveidota ekspozīcija "Rīgas arhibīskapa darba telpa". Trešo stāvu viduslaikos izmantoja tikai pils aizsardzībai. Ēkai bijusi īpaša viduslaikiem raksturīga apkures sistēma. Otrā stāva telpas tika apsildītas ar hipokausta jeb siltgaisa krāsni, kuras kurtuve atradās ēkas ārpusē. Karstais gaiss sakarsēja ēkas piebūvē izbūvētajā krāsns korpusā sakrautos akmeņus un cēlās augšup, kur ieplūda otrā stāvā grīdā izveidotajos kanālos.

Turaidas pils lielajā pusapaļajā tornī atradās pils sardze (rekonstrukcijas attēls piedāvāts attēlu galerijā). Tornis būvēts pils aizsardzībai 15. gadsimta beigās. Augšējie stāvi izmantojami šaušanai ar lielgabaliem karadarbības laikā, divi apakšējie stāvi ir apdzīvojami. Pirmajā stāvā iekārtota ekspozīcija, kurā atveidota vēsturiska situācija sardzes dzīvojamajā telpā 15. gadsimtā. Sardzes vīru – galvenokārt kara algotņu – galvenais pienākums bija kara laikā aizstāvēt pili, bet ikdienā – uzraudzīt apkārtni, ieejas vārtus un pagrabos ieslodzītos cietumniekus, kurināt kamīnus un krāsnis, uzturēt kārtībā savus ieročus un apģērbu, kā arī pildīt visus pils pārvaldnieka rīkojumus.

1981. gada arheoloģiskajos izrakumos Turaidas pilī tika atrasts saules pulkstenis (skatīt attēlu galerijā "Kultūra, izglītība, reliģija, sadzīve"). Horizontālais saules pulkstenis izgatavots 15. gadsimtā. Stundas apzīmētas ar arābu cipariem uz apaļas plienakmens plāksnes. Ciparnīcas lineatūra atšķiras no Turaidas ģeogrāfiskajiem platuma grāfiem, tādēļ, nosakot laiku, radās kļūda par 20 minūtēm. Pulkstenis rāda Tartu un Vīlandes apkārtnei atbilstošu laiku, tāpēc, iespējams, tas viduslaikos ievests Turaidā no Igaunijas. Pulksteņa plienakmens plāksnes diametrs ir 29,5 centimetri, biezums – 7 centimetri. Tam bijis trijstūrveida metāla gnomons, no kura saglabājušās tikai nostiprinājuma vieta ar svina lējuma paliekām.

Turaidai bija nozīmīga loma kristietības ieviešanā Latvijas teritorijā.  Turaidas lībiešu valdnieks Kaupo ir viena no pretrunīgāk vērtētajām personībām Latvijas vēsturē 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā. Viņa darbība ietekmēja vēstures gaitas attīstību un politisko situāciju Baltijas reģionā. Livonijas Indriķa hronikā Kaupo nosacīti pielīdzināts karaļiem ("Quasi rex"). Turaidas sludinātājs – cisterciešu ordeņa brālis Teoderihs – 1203. gadā paņem viņu līdzi uz Romu, kur Kaupo tiek uzaicināts vizītē pie pāvesta Inocenta III. Pēc atgriešanās sākas Turaidas valdnieka konflikts ar saviem tautiešiem, kuri, nespējot pieņemt viņa kristīgo pārliecību un politiskos uzskatus, izraida Kaupo no Turaidas. Turpmāko dzīvi viņš pavada karagājienos, kopā ar krustnešiem iekarojot jaunas teritorijas. Kaupo nogalināts Igaunijā kaujā pie Vīlandes 1217. gadā. Attēlu galerijā piedāvāta Turaidas muzejrezervāta veidota rekonstrukcija "Kristietības ienākšana Līvzemē", kurā attēlots Turaidas līvu valdnieks Kaupo (vidū), Sateseles līvu vecākais Dabrelis (pa labi) un krustnesis (pa kreisi) pie simboliska saruna galda.

Arheoloģiskie izrakumi sniedz interesantas liecības par kristietības attīstību un nozīmi šajā reģionā. Turaidas pilī atrastas liecības par svētceļojumiem viduslaikos. Svētceļnieki kā pazīšanās zīmes pie apģērba piestiprinājuši bronzas un alvas medaljonus, gliemežvākus un krustus (skatīt attēlu galerijā "Kultūra, izglītība, reliģija, sadzīve"). Turaidas pilī atrastais gliemežvāka fragments saistīts ar svētceļojumu uz Svētā Jēkaba kapa vietu – Santjāgo de Kopmpostellu pie Vidusjūras.

Leģenda par svētceļnieku patronu apustuli Jēkabu

Jau no svētceļojumu pirmsākumiem Svētais Jēkabs izvirzījās par galveno svētceļnieku aizbildni. Jēkabs bija viens no 12 apustuļiem, Jāņa Kristītāja brālis. Viduslaiku ikonogrāfijā Svēto Jēkabu attēloja īpatnējā veidā – rotātu ar gliemežvākiem. Par svētceļnieku gliemežvāka izcelsmi vēsta virkne leģendu, kas Svēto Jēkabu saista ar brīnumainu cilvēka izglābšanu. Tā kāds portugāļu bruņinieks atradies jūras krastā, kad tur piestājis kuģis ar Jēkaba mirstīgajām atliekām. Parādījusies ļoti spoža zvaigzne. Tās gaismas stars apžilbinājis bruņinieka zirgu, kurš no pārsteiguma ielēcis ūdenī un kopā ar saimnieku grimis dziļumā. Bruņinieks ticis izglābts, bet glābējus izbrīnīja viņa ķermenis, kas bijis klāts ar gliemežvākiem. Svētais Jēkabs kļuva par svētceļnieku patronu, bet Jēkaba gliemežvāks – par svētceļnieku zīmi. Santjago de Kompostellā  pastāv tradīcija, ka svētceļnieki uzraksta un atstāj zīmītes ar savu kvēlāko vēlēšanos, ticot, ka Svētais Jēkabs to noteikti izpildīs. Apustuļa vārds devis nosaukumu arī Jēkaba stabam jeb svētceļnieku spieķim, kā arī vēsturiskai ierīcei – kvadrantam –, ko lietoja astronomi un jūrnieki debess spīdekļu augstuma un to savstarpējā leņķiskā attāluma mērīšanai..

Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos atrastais svētceļnieka krustiņš (skatīt attēlu galerijā "Kultūra, izglītība, reliģija, sadzīve") saista Turaidu ar Lukas pilsētu Itālijas novadā Toskānā. Krustiņš ar Svētā vaiga (Santo volto) krucifiska attēlojumu viduslaikos kalpoja kā svētceļnieku zīme. Tas nebija tik izplatīts kā Jēkaba gliemežvāks, taču bija pietiekami atpazīstams. Zināmi desmitiem vēsturisku eksemplāru, kas atrasti visā Eiropā un ir līdzīgi Turaidas krustiņam.

Leģenda par Lukas krustiņu

Sākot no 8. gadsimta līdz mūsu dienām Lukas katedrāle bija visai nozīmīga svētceļojuma vieta, kas atradās uz Romas ceļa. Īpašais Lukas pievilkšanas spēks bija krucifiks ar Jēzus sejas attēlojumu, kurš ļoti līdzinājās attēlam uz Veronikas šķidrauta. Šo krucifisku no ciedra koka ar eņģeļu palīdzību izgriezis Nikodems, kas bija slepens Jēzus māceklis. Pēc tam krucifisks mistiski pazudis un atradies tikai 8. gadsimtā, kad svētās relikvijas bija būtiski nozīmīgas katrai baznīcai un katedrālei. Pēc viduslaiku leģendas, Lukas bīskapam Džovanni sapnī parādījies eņģelis un paziņojis, ka laivā pie Lūnes krastiem ir izpeldējis īpašs krusts, kuru vietējie jūrnieki jau ilgi un neveiksmīgi pūloties izvilkt. Ar bīskapa palīdzību krusts nokļuva krastā, kur divi vērši izšķīra strīdu, kam tas pienākas – Lūnei vai Lukai. Vērši vilka ratus ar krucifisku uz Lukas pusi, un tas nonāca Svētā Martina katedrālē..

Arī Sigulda veidojas kā kristīgās reliģijas centrs. Te viduslaikos atrodas viena no Siguldas fogtejas (vēlāk – komturejas) teritorijā izveidotajām piecām draudzēm. Tā dibināta 1206. gadā, kad priesteris Alebrands krustnešu iekarotajos novados "nodalīja draudzes". Rakstītajos avotos Siguldas draudzes novads pirmoreiz pieminēts 1473. gadā.

Siguldas baznīcu datē ar 1225. gadu, saistot tās celtniecību ar Romas pāvesta legāta Modenas Vilhelma vizīti. Pirmoreiz vēstures avotos dievnams pieminēts 1483. gadā. Baznīca tolaik saukta svētā Bērtuļa jeb Bartolomeja vārdā. Pēc baznīcas nodedzināšanas Livonijas kara laikā 16. gadsimta beigās dievnams paliek bez jumta, logiem un zvana, kuru jezuīti aizveduši uz Rīgu. Baznīcas atjaunošana un pārbūve, daļēji saglabājot pirmatnējos mūrus, notiek 17. gadsimtā.

Nostāsts par Siguldas baznīcā iemūrētiem

Kad sākuši celt baznīcu Siguldā, tad otrā rītā viss iepriekšējais dienas darbs bijis nopostīts. Tad nolēmuši iemūrēt to jaunavu, kura rītā pirmā atnākšot. No rīta pirmā atnākusi tuvumā dzīvojošā Anna. Bet Annai bijis brālis, kas māsu ļoti mīlējis. Brāli saukuši par Bērtuli. Tad Bērtulis licis, lai viņu arī iemūrējot. Viņi iemūrēti katrs savā kolonnā pie altāra, kas saiet pie griestiem velvē. Tādēļ Siguldā Annas dienā notiek dievkalpojums, bet Bērtuļos ir tirgus..