Ieteikumi darbam ar attēliem

Attēlu lietojums mācību procesā, izmantojot daudzveidīgas mācību metodes

Attēlus mācību procesā ir iespējams izmantot dažādi. Rādot attēlu galeriju, skolotāja stāstījumu stundā iespējams padarīt interesantāku un saprotamāku. Mūsdienīgā, atraktīvā un izzinošā mācību stundā skolotāja stāstījums nevar būt vienīgā metode, tomēr ir tēmas, kurās nepieciešams plašāks skaidrojums, tāpēc attēli ir labs palīgs, lai atdzīvinātu mācību stundu, padarītu skolēnam dzirdēto saprotamāku. Ne velti ir sakāmvārds: "Labāk vienreiz redzēt, nekā simts reizes dzirdēt." Informāciju un komunikāciju tehnoloģijas paver visplašākās iespējas attēlu galerijas lietojumam. To var izmantot, veidojotPowerPoint prezentācijas, akcentējot attēlā atsevišķas detaļas, kā arī sagatavojot darba lapas, spēles, pārbaudes darbus un patstāvīgos uzdevumus.

Attēliem ir ilustratīva loma, tie palīdz labāk izprast mācību priekšmeta standartā noteikto priekšmeta obligāto saturu, tomēr būtiskāka ir attēlu izmantošana dažādu pētniecisko iemaņu un prasmju veidošanā. Ar attēlu palīdzību var īstenot mācību priekšmeta standartā noteiktās pamatprasības – zināšanas un izpratni par tuvākās apkārtnes un Latvijas vēsturi, pagātnes pētīšanas un interpretēšanas īpatnībām, sevis kā vēstures procesa dalībnieka apzināšanos. Apgūstot prasmes darbā ar vizuālajiem vēstures avotiem, ieteicams izmantot metodisko materiālu "Ieteikumi, gatavojoties eksāmenam "Latvijas un pasaules vēsture" 9. klasei" (VISC, 2011), kas pieejams Valsts izglītības satura centra interneta vietnē.

Ikvienas tēmas apguve sākas ar ievadu jeb ierosināšanas fāzi. Šajā mācību posmā viena no biežāk izmantotajām metodēm ir prātavētra. Izvēloties no galerijas attēlu, kas raksturo tēmu, skolotājs aicina skolēnus atbildēt uz kādu no jautājumiem:

  • Kas parādīts attēlā?
  • Kam priekšmets paredzēts?
  • Ko dara cilvēki?
  • Kur esat jau to redzējuši?
  • Ko gribat par to uzzināt?

Pierakstot uz tāfeles skolēnu atbildes, skolotājs saprot, kādas ir viņu zināšanas, un var operatīvi mainīt plānoto stundas gaitu.

Attēlus veiksmīgi var izmantot, mācot grupēt un sistematizēt informāciju. Labs palīgs tam ir "ideju zirneklis" jeb domu karte. Attēlu materiāls ļauj veidot domu karti daudzām tēmām. Piemēram, apgūstot tēmu "Aizvēsture", skolotājs demonstrē attēlus, kuros parādītas akmens laikmeta kultūru liecības, un skolēni individuāli vai pāros aizpilda domu karti, grupējot rotaslietas, ornamentus, reliģiju un keramiku.

iet01.gif

Pēc domu kartes aizpildīšanas skolēni atbild uz jautājumiem:

  • Kādi aizvēstures kultūras elementi saglabājušies mūsdienās?
  • Kur ikdienā skolēni ar tiem sastopas?

Nākamā pakāpe informācijas grupēšanas un sistematizēšanas apguvē ir vizualizēšana, izmantojot grafiskos organizatorus, jeb informācijas sakārtošana tabulās. Informācijas sistematizēšanas prasme ir būtiska, mācoties izdarīt secinājumus un veidojot savus spriedumus, kas pamatojas uz faktiem.

Piemēram, apgūstot tēmu "Aizvēsture", skolotājs no attēlu galerijas atlasa liecības, kas raksturo akmens un metālu laikmetu (darbarīkus, traukus, ieročus, rotaslietas, dzīvesvietas). Klausoties stāstījumu, skolēni aizpilda tabulu. Vienkāršākajā variantā skolotājs jau ir devis sistematizēšanai nepieciešamās grupas (kritērijus).

Kritēriji Akmens laikmets Bronzas laikmets Dzelzs laikmets
Darbarīki (materiāls, lietošana)      
Keramika      
Ieroči      
Apmetnes      

Kad tabula aizpildīta, skolēni izdara secinājumus, atbildot uz jautājumiem:

  • Kādas pārmaiņas notikušas aizvēstures periodos?
  • Kādas dzīvesveida iezīmes palikušas nemainīgas?

Ja skolēni ir apguvuši informācijas sistematizēšanu, izmantojot tabulas, savus kritērijus var veidot paši.

Attēli veiksmīgi var noderēt, organizējot daudzveidīgu pāru vai grupu darbu. Viena no šādām pāra vai grupas darba formām var būt lomu spēle.

Piemēram, apgūstot jautājumu par dzīvesveidu (aizvēsturē vai kādā citā vēstures periodā), skolēnus sadala grupās. Katra grupa saņem kādu nodarbošanos, kura tai jāizpēta un jāprezentē:

  • zemkopis;
  • mednieks;
  • zvejnieks;
  • audējs;
  • podnieks.

Skolēniem nepieciešams atlasīt attēlus, kas atbilst noteiktajai tēmai, un, pamatojoties uz informāciju, ko dod attēli, izveidot stāstījumu "Viena diena …"

Lai sagatavotu stāstījumu un varētu vērtēt stāsta "zinātniskumu", skolēni aizpilda tabulu, kurā apkopoto informāciju izmanto stāstījumā.

Attēla nosaukums Kāda informācija iegūta no attēla
   

Katra grupa izstāsta savu sagatavoto stāstījumu, pārējie skolēni uzdod jautājumus.

Strādājot grupā un veicot līdzīgu izpētes darbu, var tapt plakāts vai kāda cita vizuāla prezentācijas forma.

Neviena vēstures tēma nav iedomājama bez konkrētu vēstures jēdzienu lietojuma. Attēlu materiāls palīdzēs skolēnam saprast vārda "jēdziens" būtību, apguvi pamatojot uz izpratni, nevis mehānisku atcerēšanos.

Piemēram, jēdzienu "vēsture", "arheoloģija", "numismātika", "depozīts", "restaurācija" izpratnei skolotājs izvēlas attiecīgus attēlus no sadaļām "Vēstures pētīšana" un "Numismātika". Apskatot 3–4 attēlus, skolēni raksturo redzēto. Skolotājs apkopo kopīgās skolēnu nosauktās pazīmes, papildina, ja kaut kas būtisks nav pamanīts (parādot to attēlos). Noslēgumā skolēni pieraksta jēdziena zinātnisko skaidrojumu, kas bieži būs līdzīgs vai tuvs jau pašu skolēnu atrastajam. Ja skolēnam jau ir izpratne par to, kas ir jēdziens un ko tas definē, uzdevumu var veidot kā patstāvīgo vai grupu darbu. Šajā gadījumā skolēns patstāvīgi strādās ar attēlu galeriju un aizpildīs tabulu. Piemēram:

Jēdziens Attēli (Nr.) Jēdziena skaidrojums
Arheoloģija    
Muzejs    
Pilskalns    
Pils–sēta    

Jau no pirmajām mācību priekšmeta stundām skolēnam nepieciešams veidot izpratni par vēsturi kā zinātni. Lai to īstenotu, viņam ir būtiski saprast jēdzienu "vēstures avots" un vēstures avotu nozīmi vēstures pētīšanā. Vēsturi kā pētniecisku un dinamisku procesu vislabāk var saprast, mācoties darbībā. Skolēnam vajag saprast, ka "vēsture ir nevis tas, kas ir noticis, bet tas, ko mēs par to zinām"

Piemēram, skolēna uzdevums ir aizpildīt tabulu, izmantojot attēlu galeriju:

Vēstures avota tips Piemēri no attēlu galerijas

Kādu informāciju iegūst

Lietiskais    
Vizuālais    
Rakstītais    

Attēlus var izmantot arī pārbaudes darbu veidošanā. Tradicionālos sarindošanas un savietošanas uzdevumus var padarīt interesantākus, aizstājot priekšmeta nosaukumu ar attēliem. Tādā veidā var veidot uzdevumus, kur skolēnam nepieciešams savietot konkrētam vēstures periodam atbilstošus procesus vai lietas un sakārtot lietas un procesus hronoloģiskā secībā (piemēram, attēli: graudberzis, rokas dzirnavas un vējdzirnavas).

Piemēram, skolēna uzdevums ir izpētīt attēlus un pasvītro katrā pārī to priekšmetu vai lietu, kuru cilvēki izgudroja senāk:

1. Rokas dzirnavas Graudberzis
2. Ripas keramika Bezripas keramika
3. Pajūgs Jātnieks
4. Mūra pilis Koka pilskalni

Empātijai ir liela nozīme mācīšanās motivācijas veidošanā. Ar tās palīdzību skolēnam attīstās izpratne par sevi kā vēstures procesa dalībnieku. Izmantojot attēlu galeriju, var rosināt skolēnu apzināties vēstures nozīmi viņa dzīvē.

Piemēram, skolēniem ir uzdevums intervēt dažādu paaudžu radiniekus vai kaimiņus un noskaidrot, ko viņi zina par attēlā redzamajiem priekšmetiem vai procesiem, kā viņi ieguvuši informāciju (personiskā pieredze, vecāku stāstītais, muzejā redzēts). Uzdevuma izpildei var izmantot šādu tabulu:

Vārds, uzvārds, gadi, dzīvesvieta Attēls Intervēto cilvēku paskaidrojums
     

Pēc darba paveikšanas skolēni uzraksta secinājumus, ko dažādu paaudžu cilvēki zina par lietām un procesiem, un mēģina izskaidrot atšķirību cēloņus.

Attēlu galerija var būt ierosme dažādu veidu radošajiem darbiem, piemēram, attēlu "Vāzes restaurācija" vai attēlu komplektu "Vējdzirnavas pirms restaurācijas" un "Vējdzirnavas pēc restaurācijas" var izmantot par pamatu, lai skolēns rakstītu argumentētu pārspriedumu "Kāpēc jākopj un jāaizsargā kultūras pieminekļi?"

Attēlu piedāvājumā ir sižetiskas vēsturisko situāciju rekonstrukcijas. Tās var izmantot diskusijas organizēšanai, tā radot skolēniem iespēju mācīties argumentēti izteikties, ar toleranci uzklausīt citu skolēnu viedokļus un uzdot jautājumus. Diskusijai ir precīzi jānoformulē tēma un uzdevumi. Turklāt tēmai jāizvēlas neviennozīmīgi vērtēti notikumi, lai veidotos atšķirīgi viedokļi par kādu problēmu.

Piemēram, viens no diskusijai atbilstošiem attēliem galerijā ir "Kristietības ienākšana Līvzemē". Šo attēlu var izmantot temata "Krusta kari Latvijas teritorijā" noslēgumā, organizējot diskusiju ar lomu spēles elementiem "Kristietības ieviešana Latvijas teritorijā – pozitīvas vai negatīvas pārmaiņas vēsturē"

Sagatavošanās diskusijai. Skolēnus sadala trīs grupās:

  • Sateseles līvu vecākais Dabrelis;
  • Turaidas līvu vecākais Kaupo;
  • krustnesis.

Katrai grupai ir uzdevums atrast atbildes uz jautājumiem atbilstoši personāža pozīcijām un vēsturiskajiem faktiem:

  • Par ko cīnās (cīņas mērķis)?
  • Kāds būs cīņas rezultāts?
  • Kuri bija traucējošie faktori (neveiksmes, sakāves)?
  • Kā vērtē abus pārējos personāžus?
  • Kāpēc tāds vērtējums?
  • Kādas bija pozitīvās darbības sekas?
  • Kādas bija negatīvās darbības sekas?

Lai būtu vieglāk informāciju apkopot un izdarīt secinājumus, skolotājs var sagatavot darba lapu ar šiem jautājumiem, kur katram grupas dalībniekam īsi jāuzraksta atbilde. Ja skolēni vēlas, izgatavo kostīma elementus, kas raksturo viņu varoni.

Diskusijas gaita. Grupa apspriežas, apkopo rezultātus uz prezentācijas lapām, viens no grupas iejūtas dotā personāža lomā un uzstājas ar prezentāciju (skolotājam jāreglamentē laiks). Citu grupu dalībnieki uzdod jautājumus, uz kuriem atbild kāds no prezentācijas grupas. Katra grupa prezentē savu viedokli. Pēc apspriešanās katra grupa nosauc to pretargumentu, kas viņiem kā mūsdienu cilvēkiem šķiet loģisks un pareizs. Lai veidotos atgriezeniskā saite, ieteicams izmantot argumentēto pārspriedumu, kurā skolēns pauž savu viedokli, kas, iespējams, ir citāds nekā viņa "varonim"

Kad skolēns apguvis vienkāršākās avotu analīzes prasmes, var piedāvāt darbu ar divu tipu avotiem – vizuālo un rakstīto avotu. Skolotājs konkrētajai tēmai no attēlu galerijas izvēlas attēlus un sameklē atbilstošus informācijas avotus (piemēram, tautasdziesmas, pasaku un daiļliteratūras fragmentus). Sākumā skolēna uzdevums ir savietot informācijas avotus ar attēliem. Kad apgūta šī prasme, var sākt attīstīt analītisko prasmju veidošanu, salīdzinot informācijas avotu ar attēliem. Šim mērķim ieteicams izmantot šādu tabulu:

Kopīgais attēlā un tekstā Tikai attēlā iegūstamā informācija Tikai tekstā iegūstamā informācija
     

Lai veiktu šo uzdevumu, piemēram, no attēlu galerijas "Dzīve laukos" iespējams izvēlēties klēts, rijas, smēdes, zemnieka istabas, Usmas baznīcas iekšskata attēlus un salīdzināšanai un analīzei izmantot šādus tekstu paraugus:

Klēts

Klētis. Tā bija vesela ēku grēda, pamazām sabūvēta vienā laidā. [..] Saimnieku jaunajai klētij bija augsta paklēte. [..] Priekšā bija prāva nojume un tikpat liela klēts priekša pat ar grīdu. Durvīm pretim gulēja liels, balts akmens. Tam blakām brūngans mazāks akmens. Tās bija trepes, pa kurām pat bērns varēja tikt uz klēts priekšas un tad pašā klētī. [..] Klētij bija grīda un stipri dēļu griesti. Nevērtīgākās un mazāk vajadzīgās mantas visas glabājās augšā, uz kraškas. Lejā bija tikai galds, skapji, gultas, saimnieces pūra lāde [..]. Kalpu klētī [..] gar sienām stāvēja dažādas lādes, tīnes, skapji un skapīši. Pa starpām dažādi toverīši, kastītes, kubuliņi, vanniņas, muldas, baļļas un spaņņi [..]. Sienās bija daudz vadžu un uz tiem sakrauti šķieti, nītis, skali [..] sukātu linu grīstes, pastalu auklu buntes, dzijas gabali un kulēs sabāzta vilna. Vēl tur karājās dažādas ārstniecības zāles [..]. Zem sijām bija auklās pakārtas gludas kārtiņas. Uz tām [..] uzsvieda goda drēbes. [..] Saimnieku labības klētiņā [..] cits nekas nestāvēja kā tikai labība lielos, jau reizē ar klēti uzbūvētos arodos. Katrai labībai bija savs arods. Rudzu arodā glabājās kaltēta gaļa. [..] Tā kā klēts bija taisīta bagātos gados, tad arodu bija par daudz. Ar labību tos nekad nevarēja piepildīt, tāpēc dažā stāvēja linsēklu pelavas, dažā izkulstīti un jau pārdošanai sasieti lini.

(Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. Rīga, 1957., 23.–26. lpp.)

Tolaiku saimniekiem uz laukiem bija visiem vienādas tādas klētis. Tās pastāvēja no mantu un labības klētīm zem viena jumta, kurām galā vēl pieslējās trešā, mazākā piebūve, kalpu klētis. Mantu klētī pa lielākai daļai glabājās skapji ar drēbēm un to pa vasaru izlietoja arī kā dzīvojamo istabu, tādēļ, ka tur valdīja patīkams vēsums. Skapji atvērās man tikai tad, kad māmiņa izvēdināja drēbes [..].

(Aspazija. Zila debess zelta mākoņos. Rīga, 1968., 136. lpp.)

Zemnieka istaba

Pie saimnieka gala cieši pieslēdzās kalpu istaba, un, kaut arī pēdējo no pirmās atdalīja tikai viens slieksnis un vienas durvis, tā tomēr bija cita pasaule ar pretēju raksturu.

Kamēr saimnieku istabā valdīja tropisks karstums un uz logu malām ziedēja puķes un aizkrāsnē dziedāja lakstīgalas, tamēr te bija auksts un sastindzis – bez dziesmas, bez zaļuma [..].

Aukstums cēlās no tā, ka logiem trūka priekšlogu un arī pati istaba bij stipri plaša samērā ar iedzīvotāju skaitu, kas patlaban viņā ietilpa.

Istabas vienā pusē divas kalpones vērpa pie ratiņiem dziju un otrā vēveris pie loga auda lielās austuvēs; trešajā istabas kaktā kalpa sieva mācīja savu puiku ābecē.

(Aspazija. Zila debess zelta mākoņos. Rīga, 1968., 31. lpp.)

[..] krāsns aizņēma ceturtu daļu no visas istabas. Vienos sānos tai bija gara plīts trim riņķiem un lielu stūra katlu, bet otros sānos, pie durvīm, soliņš [..]. Liels notikums bija, kad cepa maizi.

(Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. Rīga, 1957., 43. lpp.)

Usmas baznīcas iekšskats

Kad Tēvreizi biju iemācījies skaitīt, es drīkstēju iet mātei līdzi uz baznīcu. [..] Kaut gan māte teica, ka baznīcā neesot brīv runāt, tad es tomēr nevarēju nociesties [..], jo dažas lietas man krita acīs, par kurām pats nekādā skaidrībā nevarēju tikt. [..] Tur pie vienas sienas bija tāds kā kubuls ar gaisā paceltu vāku.

"Kas tas?" es vaicāju [..].

"Tā ir kancele. No turienes mācītājs saka sprediķi. [..]"

Tur augšā sāka kaut kas dūkt. [..].

"Redzi," māte teica, "tur nu spēlē ērģeles."

Tātad resnās trūbas bija ērģeles. [..] Ak, kas tās bija par skaņām!

(Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. Rīga, 1957. 148. lpp.)

Smēde

Smēde, tā bija priekš manis brīnišķīga vieta. Kā tur ēzē žiglas uguns mēles locījās un staipījās. Plēšas dūca kā vējš. Un tad saimnieks izvilka no baltās uguns sprēgājošu dzelzs piku, lika uz laktas un uzsauca plēšu pūtējam:

"Uzšauj!"

Pūtējs ķēra lielo āmuru un sita tā, ka zeme dimdēja. Pa starpām saimnieks meta arī ar savu āmuru, kā nolīdzinādams, kā rakstu turēdams.

(Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. Rīga, 1957., 342. lpp.)

Rija

Tiklīdz rudzu kāda ore bija ievesta, jau sāka rija kūpēt. [..] Šis brīdis sen jau bija gaidīts, jo klētī visi apcirkņi bija kā slaucīt izslaucīti. [..].

Plašais kuls bija vēss un pelējuma smakas pilns. [..] Bet rijas durvīs [..] plūda pretim smaržīgs siltums. Kula vidū [..] bija liels, augsts klājiens. [..] Vectēvs bija iejūdzis zirgu resnā, zarotā rullī. Nu viņš, pavadu rokā, kāpa pats uz klājiena un vilka zirgu sev pakaļ. Lops grima līdz vēderam čaukstošajos rudzos [..], bet drīz vien jau klājiens bija tik plāns, ka ruļļa zari sāka dobjā rakstā dimdēt. Nu zirgam vajadzēja rikšot. [..] Tad vectēvs zirgu ieveda pelavnīcas kaktā. Vajadzēja klājienu apvērst. [..] Pēc apgriešanas klājiens bija kļuvis atkal augsts, kā bijis. Bet nu tas drīz vien saplaka no jauna un kļuva pavisam plāns. [..] Vectēvs rulli izbrauca paspārnē un izjūdza zirgu. [..] Sākās atkal salmu cilāšana un kratīšana. [..] Salmi gāja it kā pa gaisu vien, no vieniem sakumiem uz otriem, līdz beidzot izčaukstēja pa plaši atvērtajām durvīm laukā. Kulā palika tikai pelēkas smeltes plānā kārtiņā. Saimnieks nometās ceļos un [..] parušināja, pabārstīja un papūta graudus. [..] Vēl vajadzēja klājienu sadzīt pie durvīm, pa kurām varēja uz dienas vēju cerēt. [..] Mēs ņēmām garzobainus grābekļus un stūmām plašo smeltes klājienu vienā gubā. [..] Pēc neilga laika kuls bija bij tīrs, ka vai dancot varēja. Tikai putekļi vēl grozījās un plūda pa durvīm laukā kā pelēki dūmi. [..].

Vējš sacēlās tikai ap launaga laiku pietiekošā stiprumā, un tad mēs gājām vētīt. Pie durvīm augstu gaisā tika piekārts liels siets. [..] Saimnieks grāba ar vētekli no smeltes gubas un bēra sietā. Atkal putekļi plūda kā mākoņi. [..] Pelavas, kas bira sietam cauri, lidoja kā bites pa plašo telpu [..].

Kad graudi bija no pelavām laukā, tad durvīs tika kārts smalkāks siets. Nu tam cauri bira tīri graudi. [..] Un tad mēs graudus mērojām un bērām maisos.

(Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. Rīga, 1957., 359.–362. lpp.)

Skalturis

Ziemu zemnieks pavada pa daļai kā lācis migā. Sevišķi tas bija tajos laikos, kad par uguni ļaudis negribēja nekā maksāt. [..] Dažreiz ārā griezās sniegs un velvēja milzīgas kupenas pa sētsvidu, mēs sēdējām vakara siltumā un taisījām dažādus jokus. Man vajadzēja uzmanīt, kad skals pie beigām nāca. Tad es dedzu jaunu, iespraudu vecā vietā un nodzirkstīju ogles. Ap skalu riņķī sēdēja puisieši un meitieši, čakli darīdami dažādus darbus. [..] Gadījās arī, ka puisis piegāja pie skala, izņēma to no bābas, nodzirkstīja, aizdedza sev pīpi, gribēja spraust atpakaļ, bet skals nevilšus paskrēja sāņis, un liesma pieķērās taisni pie meitas pakulu kodeļas. Kodeļas īpašniece klupa taisni ugunsgrēkā, saķēra degošo kodeļu ar savu rupjo priekšautu, cieši saspieda un izglāba, kas vēl glābjams. [..].

Ziemas aukstumam ar skaliem varēja stipri vien spītēt. Jo latviešiem vēl toreiz bija sakāmsvārds: "Kur dūmi, tur siltums."

(Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. Rīga, 1957., 391.–393. lpp.)

Stellēm

Viens no visskaistākajiem istabas darbiem pavasarī bija aušana. Tiklīdz nāca tā pēc Ziemassvētkiem, kad jau nesa stāvus istabā. Par visu māju mums to bija tikai vieni paši, tāpēc vajadzēja ierīkoties tā, lai cits pēc cita varētu tos lietot. [..] Aušana sākās ar audekla apmešanu. Vairāk nekā pusgadu jau metamie stāviņi bija gulējuši aiz klēts, pajumtē, nu tie varēja pagriezties. [..] Tad vajadzēja audeklu vērt šķiestā un riest. [..] Kad audekls bija sariests, tad audēja sēdās un vēra dzijas nītīs. Kad nītīs bija savērts, tad vajadzēja atkal tajā šķiestā vērt, ar kuru bija aužams. [..] Nu audekls bija tik tālu, ka varēja siet dzijas pie otras rīkstītes, celt šķiestu mustavās [..]. Tad varēja sākt strādāt. Nu skanēja no rīta līdz vakaram vienmērīgi sitieni: taukš taukš.

(Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. Rīga, 1957., 106.–109. lpp.)